DIEVS ATBRĪVO DANIĒLU LAUVU BEDRĒ

                PĒC KĀDA laika par Bābeles ķēniņu kļuva Dārijs. Dīvains vārds, vai nē? Bet tas bija jauna ķēniņa vārds. Viņš izvēlējas Daniēlu un vēl divus cilvēkus, lai viņi būtu par priekšniekiem viņā karaļvalstī. Bet, tā kā Daniēls visu darīja labi, ķēniņš nolēma iecelt viņu par galveno visiem. Mmm! Tas izraisīja lielu skaudību citos divos, kuri centās atrast kaut kādu Daniēla kļūdu, lai kaitēt viņam. Cik tas ir slikti! Nekad to nedariet, bērni, jo tas ļoti nepatīk Dievam. Viņi pamanīja, kā Daniēla darbā nebija nekā, lai viņi varētu viņu apsūdzēt, bet viņi zināja, ka Daniēls bija uzticams savam Dievam un lūdza trīs reizes dienā. Bērni, ziniet ko viņi izdarīja? Viņi lūdza ķēniņu, lai viņš radītu likumu, pateicoties kuram, viena mēneša laikā bija aizliegts lūgt jebkurus dievus, un katrs un jebkāds lūgums varēja būt izdarīts tikai ķēniņam.

                Ķēniņš, nezinādams tos divos nodomus, padomāja, ka tā ir laba ideja un pavēlēja izsludināt likumu, kurš nosaka, ka tas, kurš nepaklausīsies, tiks iemests lauvu bedrē. Pat zinot par likumu, Daniēls turpināja lūgt un dot slāvu Dievam trīs reizes dienā, un viņa mājas logs bija atvērts. Kad tie skaudīgi redzēja, ka Daniēls lūdz, viņi aizskrēja izstāstīt to ķēniņam  mudinot viņu izpildīt likumu, metot Daniēlu izsalkušo lauvu bedrē. Ak, bērni! Tikai tad ķēniņš pamanīja šo cilvēku ļaunumu. Viņš kļuva ļoti skumīgs, jo viņam ļoti patika Daniēls, bet viņš nevarēja neko izdarīt, jo ķēniņa pavēle nevarēja tikt atcelta. Bum! Vīrieši iemeta Daniēlu lauvu bedrē un ķēniņš, ar ļoti skumīgu sirdi, tikai varēja teikt: „Lai tavs Dievs, kuram tu kalpo, Daniēls, atbrīvo tevi”.

                Nākamajā dienā, diezgan agri, ķēniņš aizskrēja pie bedres un pasauca Daniēlu. Un, ķēniņam par brīnumu, viņš bija tur, sēdēja ar lauvam, kuri bija tik klusi, ka vairāk bija līdzīgi kaķiem. Un Daniēls teica viņam: ķēniņ, mans Dievs sūtīja Savu eņģeli un aizvēra lauvam muti, un esmu dzīvs. Ķēniņš Dārijs kļuva ļoti laimīgs un pavēlēja nekavējoties izņemt Daniēlu no bedres un iemest tur tos cilvēkus, kuri apsūdzēja Daniēlu.

                                                  Māte cienījamos gados

 

Kādām vajadzēja būt Sāras un Ābrahāma gaidām, kuri ļoti gribēja dēlu daudzu gadu garumā? Noteikti, ka viņiem pietrūka pacietības, tāpēc, ka viņam jau bija gandrīz 100 gadu, bet viņai gandrīz 90. Viņi bija ļoti bagāti, bet neko nevarēja  izdarīt šajā situācijā, tikai ticēt apsolījumam. Kādā brīdī vēlēšanās bija tik liela, ka Sāra redzot, ka viņa vairs nav tajā vecumā, kad var dzemdēt, un būdama neauglīga, nodomāja, ka varēs kļūt par māti ar savas kalpones palīdzību, un deva vīram ideju pārgulēt ar kalponi un ieņemt vēlamo dēlu. Tā tika ieņemts Ismaēls. Bet Dieva gribai un plāniem nebija kalpones dēls, bet sievas dēls. Tādēļ viņiem parādījās problēmas, jo šis dēls Ismaēls kļuva viņiem par draudiem. Tad ir skaidrs, ka viņas piedāvājums nebija no Dieva, bet gan stipras vēlēšanās dēļ kļūt par māti. Paskatieties, cik miesīgas vēlēšanās var izmainīt daudzu vēsturi, pat to cilvēku vēsturi, kuri pazīst Dievu. Pēc šīm ciešanām viņi atkal sāka gaidīt un uzticēties Dievam, pat nesaprotot, kāpēc vajag gaidīt tik ilgi. Tiekot pārbaudīti, viņi atcerējās un noticēja šim apsolījumam: „Mana derība ar tevi ir šī: tu būsi par tēvu daudzām tautām” 1. Mozus 17.4

            Reiz, kad Ābrahāms vismazāk gaidīja, Dievs viņam parādījās sakot: „Bet tas sacīja: "Es atgriezīšos pie tevis pēc gada šinī laikā, un redzi, tavai sievai Sārai būs dēls." Bet Sāra stāvēja, klausīdamās pie telts durvīm, kas bija aiz viņiem” 1. Mozus 18.10

            Sāra, kas aiz telts klausījās šos vārdus, smējās, jo uzskatīja sevi par ļoti vecu. Bet pēc gada  viņiem par prieku un Dieva godam notika brīnums, un viņa piedzemdēja Īzāku. Dievs atbildēja, dodot viņiem apsolījuma dēlu. Es spēju iedomāties jaunumu, kas izpaltījās pa viņu apkārtni: 90-gadīga sieviete dzemdēja.

            Cik ļoti Dievs bija pagodināts un Ābrahāms godāts kā cilvēks, dzīvojot Dieva svētībās. Tā viņu pēcnācēji auga un vairojās kā Dievs bija teicis.

            Daudzi kristieši rīkojas kā Sāra, jo viņi arī zina Dieva Vārdu, bet nogurst gaidīt un nepacietības dēļ sāk meklēt svētības tādā veidā, kuru viņi uzskata par pareizu. Bet nekas neizdodas, jo visam ar Dievu ir jābūt pēc ticības, Viņa laikā, bet ne tā, kā cilvēks uzskata par vajadzīgu vai pēc emocijām.

            „Bet Mans taisnais no ticības dzīvos…” Ebrejiem 10.38

Estere Bezerra

PĒTERA SIEVASMĀTES DZIEDINĀŠANA

                DZĪVOJA viena laba un paklausīga meitene, kuras vārds bija Džoanna. Notika tā, ka viņai pacēlās temperatūra, sāka sāpēt galva un viņa pat nevarēja iet uz skolu. Rutas tante, Džoannas mamma, darīja visu, lai meitenītei kļuva labāk, bet viņa vēl slimoja. Pārgāja nedēļa un atnāca onkuļa Pāvela, Džoannas tēta, dzimšanas diena, un Rutas tante nolēma izdarīt īpašas vakariņas, lai nosvinētu to. Meitene kļuva ļoti laimīga, jo gribēja palīdzēt sagatavošanās, bet viņas mamma neatļāva, jo Džoanna vēl slimoja.

                Kamēr Rutas tante un Amanda, vēcākā meita, gatavoja visu svinēšanai, Džoanna novēroja to visu ar skumjām, guļot uz dīvāna. Meitenes mamma pamanīja, ka viņa bija skumīga, jo nevarēja palīdzēt sagatavošanās, un tad nolēma pastāstīt viņai vienu Bībeles stāstu:

                - Džoanna, Dieva Vārds saka, ka vienu reizi Jēzus aizgāja pie Pētera mājās un, kad ienāca, ieraudzīja, ka viņa sievasmāte guļ gultā, jo viņai bija drudzis. Jēzus paņēma viņu aiz rokas un tajā pašā momentā drudzis pazuda un viņa bija dziedināta. Pēc tam, viņa piecēlās un sāka kalpot Jēzum. Redzi, meitenīt, Jēzus dziedināja šo sievieti, un tikai kad viņa kļuva vesela, viņa varēja pieskatīt namu un kalpot Jēzum.

                Bērni, Džoanna uzmudrinājas, kad dzirdēja šo stāstu un noticēja, ka Jēzus varēja dziedināt arī viņu. Un Amanda atcerējās, ka, šajā momentā, mācītājs taisījās lūgt radio programmā. Rutas tante uzreiz ieslēdza radio, paņēma glāzi ar ūdens, iesvētīja to kopā ar mācītāju un iedeva Džoannai izdzert. Viņa izdzēra ūdeni ar stipro ticību un gāja gulēt. Dienā beigās Džoanna pamodās jūtoties citādāk, viņa jau ne jūtas slikti un temperatūra un sāpes pazuda.

                Cik labi, bērni, meitene bija dziedināta un uzreiz sāka palīdzēt savai mammai. Un kad onkulis Pāvels atnāca, priekš viņa bija divi pārsteigumi: pirmais, ka viss bija gatavs viņa dzimšanas dienas svinēšanai, un otrais, ka Džoanna bija dziedināta un viņš varēja priecīgi baudīt dzimšanas dienas vakariņas ar savu ģimeni.

ELIZABETE – DIEVA KALPONE UN MĀTE

            REIZ DZĪVOJA sieviete vārdā Elizabete. Viņa bija precējusies ar priesteri Cahariju. Priesteri agrāk bija kā mācītāji, kuri vadīja Dievkalpojumus, lūdza par cilvēkiem un pienesa upurus Dievam. Elizabete un Caharija dzīvoja pareizu dzīvi, bija uzticami un paklausīgi Dieva Vārdam. Bet vislielākais šī pāra sapnis vēl nebija īstenojies, jo viņiem nebija bērnu Elizabetes neauglības dēļ.

            Kādā reizē eņģelis Gabriēls apciemoja Cahariju templī un paziņoja, ka viņa sievai Elizabetei piedzims dēls un ka viņa vārdam ir jābūt „Jānis”. Eņģelis turpināja, sakot, ka daudzi cilvēki būs priecīgi par šī bērna piedzimšanu un ka no tā brīža, kā Jānis būs mātes vēderā, viņš tiks piepildīts ar Svēto Garu un mācīs cilvēkus par Dieva ceļiem. Bet tādēļ, ka Caharija bija jau cienījamos gados un viņa sieva bija neauglīga, viņš nenoticēja, ka tas var notikt un pateica to eņģelim. Vai zināt, kas notika?! Šaubu dēļ Caharija kļuva mēms, un eņģelis teica, ka tā būs līdz bērna piedzimšanai.

                Kad Jānis piedzima, kaimiņi ļoti nopriecājās par brīnumu, kuru Dievs darīja Elizabetes dzīvē, un pagodināja Viņu par to. Jānis auga, kļuva par vīrieti, piepildīts ar Dieva Garu un dzīvoja tuksnesī līdz dienai, kad sāka runāt par Dieva Valstību. Viņš kristīja Jēzu un sagatavoja ļaudis Viņa atnākšanai. Kāds brīnums, vai ne tā?

SĀRA – TAUTAS MĀTE

REIZ DZĪVOJA viena ļoti skaista sieviete, kuru sauca Sāraja un viņa bija precējusies ar Ābrāmu. Viņi dzīvoja viena pilsētā, kuras nosaukums bija Ūra. Cilvēki, kuri dzīvoja tur, pielūdza dievus, uztaisītus no koka un akmeni, bet Sāraja un viņas vīrs ticēja uz Dievu.

                Draudziņi, Dieva teica Ābrāmam lai viņš izietu no tās pilsētās un ietu uz citu, kuru Viņš paradīs tiem, un viņi paklausīja Dievu. Dievs apsolīja, ka svētīs viņu un darīs par lielas tautas tēvu. Sāraja vienmēr atbalstīja Ābrāmu. Bet ka viņš varēja kļūt par lielo tautu, ja Sāraja nevarēja dzemdēt bērnus? Bet viņš nepārdzīvoja, jo uzticējas Dievam, Kurš deva viņam apsolījumu.

                Kamēr viņi ceļoja, Dievs no jauna teica Ābrāmam, ka viņam būs dēls un, lai apstiprināt Savus vārdus, Viņš izmainīja Ābrāma vārdu par Ābrahāmu, kas nozīme „daudzu tautu tēvs”. Dievs arī izmainīja Sārajas vārdu uz Sāru un svētīja viņu, sakot, ka viņa būs tautu māte un ka starp viņas pēctečiem būs ķēniņi.

                Ābrahāms un Sāra kļuva vairāk un vairāk veci, un vēl bija bez bērniem. Bet vienā dienā Ābrahāmam parādījās divi eņģeli. Agrāk, eņģeli atnesa Dieva vēstījumus cilvēkiem, bet šodien Dievs lieto Savus kalpus, lai runātu ar mums. Viņi teica, ka Sārai būs bērns, neskatoties uz to, ka viņai jau ir 90 gadi. Un tā arī noticis, viņai piedzimis puika, kura nosauca par Īzāku. Bērns bija ļoti vesels un bija par laimi šai mājai,  bet Dievs nolēma pārbaudīt Ābrahāma ticību un prasīja, lai viņš atdotu dēlu, kā upuri.

                Bērni, Ābrahāms gaidīja daudz laika, lai kļūtu par tēvu, un tajā brīdi Dievs prasīja, lai viņš upurētu savu vienīgo dēlu. Ābrahāms nebaidījās un paklausījās, pieradot ka mīlēja Dievu vairāk par visu. Ābrahāms sagatavojas un aizgāja ar dēlu uz kalnu, kuru Dievs teica. Un kad viņš jau sagatavojas upurēt dēlu, Dievs teica viņam to nedarīt, jo no tā momenta Viņš redzēja, ka Ābrahāms mīlēja Viņu vairāk par visu! Ābrahāms paskatījās atpakaļ un ieraudzīja auniņu. Viņš paņēma dzīvnieku un upurēja to Dievam.

Иона и кит

   
        JĒKABS UN ĒSAVS SALĪGA MIERU

      PĒC pāriešanas caur tik daudz cīnu, Jēkabs beidzot bija svētīts. Viņam bija divpadsmit dēlu, daudz kazu, āžu, aitu, aunu, ēzeļu ganāmpulku un daudz strādnieku; viņš bija ļoti bagāts cilvēks. Bet kaut ka pietrūka, lai Jēkabs būtu absolūti laimīgs. Jūs zināt par ko es runāju? Jēkabs gribēja atkal tikties ar savu brāli, atgriezties savā pilsētā. Viņš nolēma aiziet, tomēr Lābans negribēja viņu atlaist. Bet Dievs runāja ar Lābanu un viņš pārdomāja. Jēkabs aizgāja no tās pilsētas un paņēma visu, kas viņam bija: ganāmpulkus, kalpus, bērnus un sievas.
Jēkabs baidījās, ka Ēsavs izdarīs kaut ko sliktu ar viņu un viņa ģimeni, tāpēc, lai salīgtu mieru ar brāli, viņš atdalīja dažus dzīvniekus un pavēlēja dažiem no saviem kalpiem lai tie atdotu tos Ēsavam un paziņotu viņam, ka Jēkabs iet viņam pretī. Strādnieki izdarīja tā, ka viņš tiem teica un informēja viņu, ka Ēsavs iet viņam pretī ar četriem simtiem cilvēkiem.
Naktī, kamēr visi gulēja, Jēkabs cīnījās ar Dievu līdz rītausmai, tad Dievs teica viņam: „Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis”. Kāda svētība! Dievs izmainīja Jēkaba vārdu un svētīja viņu. No rīta Jēkabs sadalīja dzīvniekus un strādniekus uz divām grupām un teica, lai katra grupa ietu no citas puses. Jēkabs pavēlēja, lai sievas un bērni būtu aiz strādniekiem, lai tos aizsargātu. Pēkšņi, Jēkabs ieraudzīja Ēsavu, kurš gāja tālumā. Un noticis tas, ko viņš negaidīja. Ziniet kas? Ēsavs skrēja un stipri apskauja brāļi, noskūpstīja viņu, un pēc tam abi divi sāka raudāt. Cik lieliski! Brāļi salīga mieru. Jēkabs iepazīstināja Ēsavu ar savām sievām un bērniem, lūdza viņam piedošanu un ļoti lūdza viņu pieņemt dāvanas. Jēkabs turpināja ceļojumu, satīkas ar tēvu no jauna un viņa vārds kļuva Izraēls. Un viņa bērni izveidoja 12 Izraēla ciltus.
                                                               
                                                                  NOSLĒGUMS
Jēkabam bija viss, bet viņam nepietika brāļa piedošanas. Viņš nepiekrita vairāk dzīvot nesaderība, tieši otrādi, viņš nāca pie Ēsava un salīga ar viņu mieru. Bībelē ir rakstīts: „…lai jūsu starpā būtu vienprātība un neceltos šķelšanās …”. Dievs tiek sarūgtināts, kad redz nesaderību, samulsumu un strīdas starp radiniekiem. Viņš vēlas, lai mēs dzīvotu mīlestībā, vienotībā un ar cieņu viens pret otru. Tādēļ, ja jūs sastrīdējāties ar kaut kādu draugu, piedodiet viņu un lūdziet par viņu, jo tieši tā Jēzus būs ļoti iepriecināts ar jūsu rīcību.